Bērnībā zem manas gultas, protams, dzīvoja monstrs, bet manas lielākās bailes ir saistītas ar ūdeni. 2. klasē mūs visus no skolas veda uz baseinu. Mani klases biedri mācījās peldēt, bet es nevarēju ieiet ūdenī tālāk par jostasvietu. Reiz nodarbībā piedalījās arī manas klases biedrenes tētis un, redzēdams, ka nevaru saņemties, paķēra mani un pabāza zem ūdens. Kā es kliedzu… Biju tādā panikā, ka pat neatceros, kā tas beidzās. Peldēt neiemācījos pavisam noteikti. Vēlāk pievienojās kompleksi par to, ka citi māk peldēt, bet es nē. Draugi nira, leca no tramplīniem un meta salto, bet es stāvēju maliņā. Pusaudži reti iedziļinās otra problēmās, drīzāk pasmejas par to, kurš ir atšķirīgs. Mani neapcēla, bet arī neatbalstīja. Es ļoti būtu gribējis, lai kāds vienkārši pasaka: «Tas nekas, ka pagaidām nemāki peldēt! Viss ok, gan iemācīsies!«
Gadiem ejot, pamazām sāku just, ka esmu gatavs mēģināt. Ja tevi ar varu nedzen tur, kur negribi doties, problēma izzūd. Tā nu es 16 gadu vecumā pats iemācījos peldēt, bet pirms pāris gadiem konstatēju, ka mierīgi varu nopeldēt jau pārsimts metru. Uzvara!